kāpēc lai es to darītu, ja tad man nebūs vairs neviena?
nekad nebūs, ka visas kopā, vienmēr būs jūs un es.
man apnicis cīnīties par to..vienkārši nav lemts. aizmirstam
es palieku pie saviem un jūs pie saviem.
viss ko es darīju ir stulbi un nožēlojami, bet es tikai turpināju skriet. pakaļ.
un tam visam klāt - man vairs nav pohuj. neparko.
viss man liek uztraukties un jautāt sev - bļa, diān? kur tu esi tik stulba radusies?
p.s. neuztraucaties, mani gaišie cilvēki, es jūs mīļoju.
īstenībā jau mēs neko neliekam. tikai , ja mums ir savas domas un mēs tādas neesam vienīgās tad es domaju, ka tas tā kā būtu draudzeņu pienākums darīt tev zināmu kā mums šķiet labāk. un nejau mūsu labumam, bet tavam. tas nenozīmē, ka mēs tev gribam sliktu un tev tagad būtu jānovēršas no mums.
AtbildētDzēsttagad jau tas ir bišķi beztēma, bet es tikai tikko kā uz sitiena iebraucu visā šitajā ierakstā